Atbildība pret paaudžu mantojumu

atbidībaKad braucu cauri Latvijas ciematiem un nomalēm, ir skumji redzēt, kā mājas, kas reiz slējušās staltas un lepnas, tagad ir sagumušas, to muguras ieliektas un pagalmi tukši. Tās ir pamestas vai tajās mitinās nevarīgs sirmgalvis. Bet kādreiz taču vairums šo māju tikušas celtas ar stiprām vīriešu rokām, piepalīdzot asam cirvim un zirgam, kurš no meža palīdzējis vilkt baļķus.

Arī manu vecvecāku māja ir tāda — pa baļķim vien salikta kā koka spēļu konstruktors, ko tagad var nopirkt bērniem. Mans vecvectēvs māju uzcēla viens pats. Kamēr vecmamma toreiz bija tikko dzimis zīdainis. Tajā mājā uzauga viņa un viņas četri bērni. Arī mana mamma. Es tur pavadīju savu laimīgo bērnību pie vecmammas — skrienot pa pagalmu, ēdot ogas no krūma un kavējot laiku tuvējā mežiņā, kur ar brālēniem spēlējām čiekuru kaujas.

Tagad tās ir atmiņas, no kurām mani šķir jau varāk nekā divdesmit gadi. Māja bijusi tukša un vientuļa vairākus gadus. Vecāmamma jau mirusi. Bet māja ir tāda kā bāka, kā magnēts, kas velk un atgādina par sevi. Es nevaru vieglu roku atteikties no tāda mantojuma, kas tik grūti iepriekšējām paaudzēm nācis.

Lai gan tas prasījis daudz darba, tomēr esmu atradusi iespēju, kā atjaunot māju un atkal iedvest tajā dzīvību un siltumu. Tagad tur braucu brīvdienās, pavadu vasaras. Remonta laikā izmantoju iespēju ierīkot mūsdienīgas ērtības, tika nomainīts jumts. Arī dūmvads bija jāliek jauns, to pasūtījām tepat no vietējiem ražotājiem — http://www.rgj.lv/lat/cenas/.

Esmu izdarījusi to, ko lika mana sirdsapziņa — saglābusi un saglabājusi nākamajām paaudzēm to, ko man nodevušas iepriekšējās paaudzes. Un tās jau nav tikai materiālās vērtības — zeme un māja. Tās ir atmiņas, dzimtas vēsture, piepildījums, ko sniedz piederības sajūta. Tā māja un vieta ir kā stipras saknes, kas notur pie zemes un arī Latvijas.

Rīgas dzīvoklī es nesajūtu to saikni ar dzīvi, ko var sajust simtgadīgas mājas pagalmā.