Dzīve māca nepārtraukti

dzīveIr pavisam skarbi apzināties, ka labākas dzīves meklējumos Latviju ir pametusi liela daļa tās iedzīvotāju. Pilna Lielbritānija, Genzija (vai Gērnsija), Īrija un Vācija ar gados jauniem un veciem tautiešiem, kuri bieži vien strādā necilvēcīgos apstākļos, lai tikai nopelnītu iztiku sev, savai ģimenei un radiņiem, kuri dzīvo Latvijā. Ir patiesi skumji apzināties, ka bieži vien bērni izaug pie vecvecākiem, jo māte un tēvs ir spiesti strādāt ārzemēs. Tomēr ir vērojama arī tendence aizbraucējiem atgriezties.

Savulaik Īrijā lielās naudas pelnīšanā bija devusies mana draudzene. Strādāja multinacionālā vidē kādā restorānā un viņas darbs bija mazgāt traukus. It kā liekas, kas tur daudz – mazgāt traukus, ikdienā taču mēs to darām katrs, taču, tādos kvantumos strādājot, rokas cieš pamatīgi. Mājās auga divi mazi bērni, kurus pieskatīja vecāmāte. Pēc pāris gadiem jaunā sieviete atgriezās. Tas, ko viņa tur ieguva, neatsvēra to, ko viņa te zaudēja. Varbūt nedaudz vairāk naudas bija, taču bērnu bērnība palaista vējā, un tagad viņa pūlas visiem spēkiem to atgūt. Atrada darbu tepat Latvijā. Nav lielā nauda, toties ģimene to visu atsver.

Pazīstu vēl kādu sievieti ap gadiem četrdesmit pieciem, kura atstāja savus gandrīz pieaugušos dēlus, lai dotos strādāt uz Īriju. Kā vairums no mums, bija “bagātajos” gados paņēmusi dzīvokļa kredītu, un kaut kā taču tā nauda bija jānopelna. Dēlus atstāja savas māsas uzraudzībā, bet pati melnu muti rāvās šampinjonu fermā. Darba apstākļi necilvēcīgi, un viņai vēl gadījās darbā nelaimes gadījums – krita no augstuma, pamatīgi sasitās. Vai tad darba devējam tas rūpēja? Veselības problēmu dēļ meklēja darbu citur un atrada to Genzijas salā – strādāja kādā ražotnē par iepakotāju, bet, tā kā dzīvošanas apstākļi tur saregulēti tā, lai nauda paliek salā, nācās strādāt papildu darbu, lai varētu gan tur dzīvot, gan kaut ko nopelnīt savam dzīvokļa kredītam.

Tajos pāris gados dēli pieauga, nodibināja savas ģimenes un sieviete palaida garām savu pirmo mazbērnu pirmos dzīves gadus. Viņa atgriezusies Latvijā, un nožēlo, cik daudz laika palaidusi garām. Kamēr tu esi jauns, tu skrien un raujies, bet dzīves otrā pusē mainās vērtības. Tagad atradusi tepat darbu Latvijā. Alga nav tūkstoši, taču darba apjomi ir tādi paši un tas, kas paliek pāri, ir tikpat daudz, kā tas, kas palika pāri tur, ārvalstīs. Tik te vēl ir citi bonusi – radi, draugi un ģimene ir allaž apkārt. Un viņa nebaidās pat apgūt jaunas prasmes. Pat ja būs nepieciešams savā vecumā apgūt, kas ir vasaras riepas, ko ar tām dara un kā vasaras riepas uzlikt uz transportlīdzekļa, viņa to noteikti darīs, jo nekas nav tā vērts, lai pelnītu lielo naudu ārzemēs, kamēr tava laime ir tepat, mājās.