Simts un viens stāsts par cilvēcību

stastsPatiesībā, ja labi gribētu, varētu uzrakstīt ne tikai simts un vienu stāstu par cilvēcību. Šādu stāstu, pozitīvo piemēru noteikti ir daudz reizes vairāk. Tikai mēs neredzam, mēs esam raduši skatīties tikai uz to, ko mums piedāvā mediji, apkārtējie un maksātspējīgie, kas nosaka “mūziku”. Ziņas, kas piepildītas ar negācijā, kariem un terora aktiem. Nāves, katastrofas un slimības. Bet kur palieks viss tas labais, kas patiesībā tepat vien ir? Mums gribas dzirdēt labus stāstus, pozitīvus ar laimīgām beigām, lai mēs neaizmirstu kā tas ir – dzīvot skaisti, saticīgi un harmoniski…

“It kā parasts” strādnieks. Pirmais stāsts.

Viņi ražoja līmlentas. Visdažādākās. Šauras, tievas, platas, stipras, līmlentas ar apdruku un bez tās, brīdinošās lentas un citus “pričendāļus”. It kā “tikai” līmlentas, bet viņam tas bija darbs, kas nesis gandarījumu un stabilu atalgojumu katru mēnesi gadu no gada. Un viņš nekad netika zadzis no savas darba vietas, nekad netika mānījis darba devēju vai kavējis dēļ aizkavējušās ballītes vai dzimšanas dienas. Tas ir cilvēks, kuram darbs ir svarīgs, kurš ciena savu uzdevumu un strādā ne tikai algas dēļ.

Par ko ir šis stāsts? Par to, kas mūsdienās tik reti sastopams. Par darbinieka cieņu pret darba devēju. Jūs teiksiet, ka darba devējs jau neciena savu darbinieku? Jā, gadās arī tā. Bet mēs taču runājam par labajiem piemēriem, nevis mēģinām uzreiz atrast pretrunas, vai ne?

Lasām nākošo stāstu.

Urologs, kurš nepārkāpa zvērestu. Otrais stāsts.

Urologs jau 21 gadu, tāds bija viņa stāžs. Kāpēc izvēlējies šādu profesiju – atbildi uz šo jautājumu viņš nekad tā īsti nebija sniedzis. Jā, viņam patika baumot. Par saviem draugiem un paziņām, kas “laiduši pa kreisi” vai pavisam svešiem cilvēkiem, kuriem sametušās pumpas vai radušās dīvainas traumas. Viņš bija nelabojams. Tomēr izņēmumi ir vienmēr. Pie viņa ieradās vīrietis, kas bija krāpis savu sievu un nu saķēris kādu slimību. Vīrieša acīs bija lasāms tas, ka viņš nožēlo. Patiešām nožēlo izdarīto. Un tā bija pirmā reize, kas urologs saprata – šo gadījumu viņš noklusēs, nevienam par to nestāstīs. Zvērestu viņš vairs nepārkāps. Vīrietis, kurš bija pie viņa atnācis bija viņa miesīgs brālis.

Par ko ir šis stāsts? Par to, ka cilvēki mēdz laboties. Jā, ārsts ir devis zvērestu un to nedrīkst pārkāpt. Tomēr gadās ne mazums ārstu, kas neievēro ne nieka no tā, ko zvērējuši. Tomēr katrs ir pelnījis otru iespēju. Arī šis ārsts. Iespējams, ka vajadzēja nelielu grūdienu no likteņa puses, lai mainītos, lai labotos. Dzīve pati iekārto pa savam to, kas iekārtojams.

Suns akā. Trešais stāsts.

Cik uz ielām nav to vaļējo aku bez vākiem. Te viena tāda pie pašas mājas. Cik var zvanīt attiecīgajām iestādēm, kurām par to būtu jāgādā. Pag, kas tas? Viņš sadzirdēja smilkstēšanu. Skaņa nāca no akas. Ak, vai… Akā bija iekritis suns. Viņš izsauca ugunsdzēsējus, pa to laiku, kamēr viņi ieradās, spīdināja ar lukturīti akas dziļumā un runāja ar nabaga pārbīlī trīcošo dvēselīti. Pēc divām garām stundām suņuks bija glābts, izcelts gaismā, sausumā un drošībā. Paldies ugunsdzēsējiem, kas steidz palīgā arī šādās situācijās. Lieki teikt, ka suns un viņa glābējs palika kopā. Viņš suni paņēma pie sevis.

Stāsts par cilvēcību. Par to, ka cilvēks prot nepaiet garām. Jo smilkstošo suni akā dzirdēja visi, kas gāja garām. Bet viņiem šķita, ka glābt būs ilgi. Un ko darīt ar to dzīvnieku pēc izglābšanas? Tāpat viņu iemidzināt? Kāda jēga…?

“Kāda jēga” ir cilvēku lielākais izteiktais grēks. Jēga ir vienmēr. Ir jēga pacelt aizlūzušu koka zaru, ir jēga piedāvāt palīdzību tam, kam palicis slikti. Tāpat ir jēga apstāties ceļa malā tad, kad kāds šoferītis lūdz pēc palīdzības. Jēga ir vienmēr. Jo viss labais, ko izdarām, nāk atpakaļ. Labais atgriežas, tāpat kā sliktais. Sliktais pārvēršas sliktajā, labais – labajā. Darīsim labu un saņemsim labu.